Ārā snieg. Tumšs. Nesaprotamu iemeslu dēļ nomācošas sajūtas. Aldara pilzenes bundžiņa. Pat ne nomācošas, bet tādas jauki pelēkas sajūtas. Skan fonā bleķītis. Istabā izdegušas spuldzītes, vienīgā gaisma monitors, viena svece un nakts lampiņa. Pulkstenis 14:17 dienā, bet ārā ir tumšs.
Par mani
- vecā miera psihoze
- * Katrs mēs esam tieši tāds, par kādu mēs sevi pataisām. Un izvēlamies tādu dzīvi, kādu patreiz dzīvojam. *Tie apstākļi kuros atrodamies ir mūsu pašu izvēle. Mūsu rokās ir to mainīt un ja ne ķļūt labākiem, tad vismaz citādākiem. *Katram mums ir tiesības izteikties. *Ne katrs vārds ko mēs sakām ir saprotams otram cilvēkam *Cilvēka smadzenes rada un atspoguļo tos tēlus, kurus mēs redzam savā ikdienā *Meklējam pierādījumus savai eksistencei, novelkam robežas, izdomājam likumus. *Esam pirmatnēji bara dzīvnieks un tanī pašā laikā ar apšaubāmiem līdzekļim izceļam savu individualitāti, tiecamies pēc varas *Pēc dabas esam pašdestruktīvi.
trešdiena, 2012. gada 11. janvāris
otrdiena, 2012. gada 10. janvāris
Sirds
Pamodos saskrambātā un sašvīkātā kartona kastē. Pilns šeit ar utīm. Fuj smird pēc vakardienas. Jāiet prom no šejienes. Gāju tālāk sameklēt sevi, man pievienojās viņa, viņa arī atradās šinī bardakā. Pulkstenis rādīja 66. 333. vakarā. Kabatā man atradās 3 vecas pieckapeikas. Varētu kaut ko nopirkt. Varbūt pasmaržot gaisu, par brīvu viņai kājās bija sarkans džemperis un galvā zaļas zeķu bikses.Mums padomā bija kas nelāgs man šķiet. Manuprāt sagriezt pasauli kājām gaisā. Iekšas man teica ka vēlas iznākt uz āru. Nespēj vairs izturēt smirdoņu. Savukārt viņai sirds kāpa pa muti laukā un skrēja prom. Mēs abi dzināmies tai pakaļ. Meiģinādami noķert viņas sirdi nonācām 38 pēdas zem zemes. Elles bēniņi. Kur glabājas nolietotais ļaunums. Tur atradās arī virtuve, virtuvē tika ceptas grupveidā pankūkas, no mīklas kurā iemīcīts, vakardienas reibums.Varbūt riebums. Viņa aizmiga. Es apgūlos tai blakus. Atradu pierādījumus īstenībai. Tās bija skrambas uz viņas rokām. Alkas aizvērtajās acīs. Viņa bija Es. Es biju viņa. Viņš un Viņa. Dzīvības pazīme bija. Tā bija nolemtība, gaidas un ceļojums. Piecēlās, pieliecās un apsēdās. Es atradu viņas sirdi tā bija ieritinājusies uz manām krūtīm. Viņas sirds izrādās skrēja pie manis un bēga no manis. Jo man sirds nav. Ja ir tad tā ir tik pat nomaldījusies. Vai viņas sirds skrēja to atrast. Bet viņa bija iemigusi un tās sirds bija pie manis. jutos nedaudz savtīgs bet laimīgs. Man bija sirds, kaut sveša bet tā bija sirds. Sirds man pieglaudās. Viņa atvēra acis un pasmaidīja
Abonēt:
Ziņas (Atom)